Trīs iemaņas, ko esmu ieguvusi dzīves laikā, lai pagatavotu izcilu, gaisīgu un maigu omleti

Lieta nemaz nav receptē, bet gan pagatavošanas niansēs. Es pat neiedomājos, ka tas tik ļoti ietekmē omletes augstumu, tās gaisīgumu, skaistumu – un garšu

Agrāk uzskatīju, ka tās ir nebūtiski sīkumi. Bet izrādījās, ka tieši šie sīkumi ir nepieciešami, lai omlete izdotos tik grezna kā manai vīramātei. Bieza, augsta, maiga – un nekad nav zema vai blīva. Tādas parasti cep krāsnī, bet vīramāte to gatavo parastā pannā. Dalos ar dažiem knifiem – sākumā šķietami nenozīmīgiem, taču patiesībā svarīgiem. Ir vērts pagatavot omleti tieši šādi.

Starp citu. Gan mani, gan daudzus citus vienmēr ir interesējis jautājums – vai pastāv ideāla omletes formula? Un lūk, ko es sapratu: tādas nav. Augstums, gaisīgums nav atkarīgs no receptes – vai gandrīz nav. Divas omletes pēc vienas receptes var būt pilnīgi atšķirīgas – viss atkarīgs no pagatavošanas veida.

Kā novērst kaļķakmens veidošanos tējkannā – tīra verdoša ūdens triki un noslēpumi

Vai vajag pievienot pienu un miltus? Tā ir gaumes lieta. Lai ko arī neteiktu, nav vienotu kulinārijas kanonu visiem ēdieniem. Kulinārija nav matemātika, tā ir māksla. Tā saka viena no manām sekotājām – profesionāla pavāre. Labi vārdi. Neviens nevar mums uzspiest, kādu omleti gatavot un ēst 🙂 Tā ir gaumes lieta. Un visas omletes ir dažādas.

Bez piena, bez miltiem, satīta kā “rullītis” vai aploksnē – tāda, piemēram, ir franču omlete. Un visas pārējās arī ir pilntiesīgas pastāvēt. Un attiecības starp olām un pienu mēdz būt dažādas:

Uz 5–6 olām – ap 200–250 ml piena;

4 olas uz 1 glāzi piena;

Uz 1 olu – 1 ēd.k. piena vai 1,5 ēd.k.;

Uz 1 olu – puse čaumalas kā mērs pienam.

Dažreiz pienu atšķaida ar ūdeni. Tad omlete sanāk ļoti viegla, gaisīga, kupla.

Bet milti? Ja tā nav franču omlete, uzskata, ka nevajag likt vairāk par ½ ēd.k. miltu uz 1 olu. Šāds daudzums piešķir apjomu, gaisīgumu, omletes masai noturību – tā nesēžas. Bet lielāks daudzums jau padarīs omleti “miltainu”, blīvu. Un nav garantijas, ka tā nesēdīsies zem sava svara.

Knifs Nr. 1. Kuplai omletei vajag augstu pannu

Omletes augstums atkarīgs no pannas. Omletei ir jāaug uz augšu. Tai jābūt vietai, kur augt. Šī acīmredzamā lieta man agrāk nebija skaidra. Ja pannai ir augstas malas, omletes masa “uzkāpj” pa tām augšup un nesēžas. Starp citu – tās slavenās “bērnudārza” vai “skolas” omletes, ar kuru mēs visi salīdzinām savējās – tika gatavots krāsnī. Augstās formās – tieši augstās.

Ja to ielietu plašās un zemās formās, mēs atcerētos to kā plakanu pankūku.  Ko darīt? gaisīgai, biezai omletei vajag pannu ar augstām malām. Vīramātei tāda ir: neliela diametrā, bet ar tieši augstām malām 🙂

Knifs Nr. 2. Kuplai omletei nevajag olu sakult

Citādi tā sēdīsies. Tās vienkārši vajag sabakstīt ar dakšiņu. Es agrāk centos olas kārtīgi sakult. Loģiski – jo vairāk putas, jo augstāka omlete. Bet šī loģika nestrādā. Omlete gan pacelsies, izveidosies putaina cepurīte – bet tā ātri sēdīsies. Un pārvērtīsies plānā, skumjā pankūkā. Ko darīt? Vienkārši sajaukt olas, lai dzeltenumi sajaucas ar baltumiem. Ar pienu. Un ar miltiem – ja tos pievieno.

Tomēr pats galvenais ir trešais knifs!

Šķir otru lapu, lai uzzinātu pēdējo un pašu galveno knifu